Vienu dienu runāju ar manu labu draugu, un viņš man prasīja, kā es jūtos. Es teicu, ka īstenībā, šobrīd man ir ļoti slikti. Biju savā psihoterapijas sesiju pirmajā gadā, un problēmas līda ārā pa visām pusēm. Viņš uz manu apgalvojumu atbildēja ļoti vienkārši: “Inga, wtf, Tev ir abi divi vecāki, viņi ir dzīvi, viņi ir kopā, Tev ir darbs, draugi, nauda, Tu izskaties labi. Kas vispār TEV var nebūt kārtībā?”
Un no malas tieši tā arī tas viss izskatās, vai ne? Nākusi no labas ģimenes, izglītota, simpātiska, komunikabla, ar plašu draugu un paziņu loku, vai šī nav lieliska jauna sieviete? Varētu pat teikt perfekta, ne?
Perfekta. Rekur arī ir tas āķis!
Nē, šis blogs nebūs par to, cik perfekta es esmu. Nebūt. Es gribētu parunāt te par vienu ļoti svarīgu tēmu, un tā tēma ir perfekcionisms. Tiem, kuri nezina, perfekcionisms ir personības iezīme, kad cilvēks uzliek sev ļoti augstus standartus, kā arī kritizē sevi un ļoti asi uztver citu cilvēku kritiku. Es, protams, nesākšu atreferēt to, kā perfekcionisms veidojas un attīstās, es pieņemu, ka katram, kuram tas ir, tas attīstās ļoti atšķirīgi. Es centīšos kaut nedaudz pastāstīt to, kā un ko tas nozīmē man.
Protams, ka stāsts vienmēr sākas ģimenē. Nepārprotiet mani, man ir lieliski vecāki, un es viņus ļoti mīlu un cienu (krievu asinīm ģimene vispār ir viss), bet ir noteikti veidi, kā viņi mani ir pabojājuši. Kā jau mūs visus, to es saprotu. Jebkurā gadījumā, es uzaugu ar mūžīgo sajūtu, ka vienmēr kaut kur citur ir cilvēki (vai citu cilvēku bērni), kuri ir skaistāki, gudrāki, mīļāki pret saviem vecākiem, kuri ir sasnieguši un sasniegs vairāk un kuri noteikti neesmu es. Es savu vecāku domu saprotu, viņi to darīja, lai motivētu mani sasniegt vairāk, censties vairāk un izlauzties uz āru. Piebildīšu, ka manu bērnības laiku mūsu četru cilvēku ģimene nodzīvoja vienistabas dzīvoklī Bolderājā. Pēc tam sekoja cītīgā latviešu valodas mācīšanās (bērnudārzs un pirmās klases) un tad stragls, lai tiktu RV1Ģ (tiku) un vēlāk iestāšanās SSE Riga (ar otro reizi). Viņi mani stūma un stūma un vilka, lai es no punķaina Bolderājas sīča nokļūtu, nu, pa lielam augstākajās Latvijas aprindās. Vismaz viņuprāt. Papildus tam, katras brīvdienas tika pavadītas, skrupulozi tīrot un pārtīrot visu dzīvokli (vēlāk māju), bet katra mana potenciālā pretošanās, vai nu tā būtu ģērbšanās stila izmaiņa, vai jaunu, ne tik sabiedrībā pieņemto draugu ienākšana, tika ņemta pretī ar lielu pretestību. Vecāku autoritāte man bija liela, un sarāvu saites ar viņiem es tikai nesen. Es runāju par tām emocionālajām saitēm, kad beidzot nebaidos uztaisīt tetovējumu (nedaudz jau baidos), un varu skaļi viņu klātbūtnē nolamāties. Viss pirms tam bija tikai un vienīgi ar viņu atļauju un svētību (vai ļoti cītīgi slēpjot no viņiem visas savas “nepilnības”).
Bet jebkurā gadījumā – lai cik perfekta es viņiem neizdarītos, pat, ja es pildīju visu, ko viņi gribēja un kļuvu tieši par to, par ko viņi mani audzināja – nemainīja to, ka tāpat kaut kur, vai nu vecāku draugu vai kādu radinieku lokā bija bērni, kuri kaut kādā ziņā bija labāki par mani. Un viņi to nebaidījās atkārtot atkal un atkal.
Un kas tad tur, tu teiksi. Kas vainas būt motivētam? Kas vainas tiekties pēc labākā? Ko tu, Inga, te atkal radi problēmas no nekā?
Es uzdošu jautājumu pretī. Ko jūs redzat, kad skatāties spogulī? Kādas ir jūsu sajūtas, kad iepazīstaties ar jauniem cilvēkiem? Gandarījums, prieks? Bet, kad pavadāt laiku ar esošajiem draugiem? Jūs aizmirstāties un baudāt lielisku kompāniju? Man tas viss diemžēl iet secen.
Tagad pastāstīšu, kā dzīvo perfekcionists. Perfekcionists nekad, nekad, nekad nav apmierināts. Pirmām kārtām, viņš nekad nav apmierināts ar sevi – ar savu izskatu, ar saviem sasniegumiem, ar savu vidi. Varbūt es arī pērku visas jaunās, skaistās un spīdīgās lietiņas un drēbes, bet to es daru tikai un vienīgi, lai notušētu visu pārējo, kas man, pa lielam, sevī besī. Aiz visiem iPhoniem, Adidas, RayBaniem ir viens ļoti par sevi nepārliecināts cilvēks. Viņam vienmēr šķiet, ka viņš ir izgāzies darbā, ka priekšniekam viņš nepatīk, ka viņš nedara darbu pēc savas labākās sirdsapziņas, ka viņš var labāk. Vienmēr var labāk. Tas ideāls jau vienmēr kaut kur tur ir, bet nekad nav sasniedzams. Bet tas nekas, vismaz aiz sava “ideālā” izskata viņš paslēpj savas nepilnības un pārējie to neredz. Jo vēl šausmīgāk par paša domām ir atklāta kritika. Perfekcionists necieš kritiku, jo viņš jau visu to zina; viņš jau zina savu [nepilnīgo] vērtību, un nekas nav sāpīgāks, kā kāds cits, kas to visu pasaka skaļi.
Savstarpējās attiecībās šis perfekcionisms tomēr izpaužas daudz trakāk, jo perfekcionistam ir grūti dzīvot pašam savā ādā. Bieži vien viņam ir sajūta, ka viņš pats sev besī. Iedomājies, tu piecelies no rīta, un tu pats sev besī. Un tā katru dienu. Tu neesi perfekts. Tu esi tikai cilvēks. Tev izmetas pumpa, tev nosmērējas apģērbs, tu paklūpi uz ielas, tu nopirdies miegā, tu esi cilvēks. Kas tad tur? Tu taču esi tikai cilvēks. Bet tādam perfekcionistam tas nozīmē sabojāt savu tēlu citu cilvēku acīs. Neatgriezeniski sabojāt. Jo tava vērtība rodas tikai un vienīgi no plusiem un mīnusiem, ko tu nopelni. Pašam par sevi tev vērtības nav.
Tas pats notiek arī ar draugiem. Tu aizej iedzert un visu laiku domā, ka tu besī arī viņiem – ka tavi joki nav smieklīgi, ka tu izskaties muļķīgi. Tu visu laiku centies paskatīties uz sevi no malas, ieiet viņu ādā, lai tikai redzētu – nez ko viņi redz? Tad tu centies viņus apburt ar saviem stāstiem, runāt par sevi, apliecināt sevi – paskaties, te nu es esmu, es, es, paskaties uz mani, novērtē mani, pamani mani! Un tikmēr viņiem no malas tikai šķiet – vai, paskaties, cik atraisīts, brīvs un par sevi pārliecināts šis cilvēks ir. Izskatās, ka šim nu gan dzīvē paveicies! Nudien!
Tāpēc pacelsim glāzes par visiem perfekcionistiem! Pacelsim par to, lai viņi (un arī es), beidzot iemācītos sadzīvot ar to, ka perfektums pastāv tikai teorijās un pasakās. Un pārējiem novēlu – mīliet un cieniet viens otru nevis kaut kāda iemesla dēļ, bet vienkārši, jo viņi ir, lai parādītu, ka ar to ir pilnīgi pietiekami.
P.S. Pēc pirmreizējās ieraksta publicēšanas to esmu to rediģējusi jau kādas 3 reizes. Jo nav perfekts. Un tāpat vēl šķiet, ka nav.
par dzīvi un ne tikai 
Baigi līdzīgas sajūtas, ar dažiem izņēmumiem, no vienas puses labi apzināties, ka nav vienīgajam tādas (droši vien ir neiespējami pasaulē ar miljardiem iedzīvotāju būt vienīgajam ar kaut ko). Baigi apskaužu apkārtējos, ja spēj ar vieglumu visu darīt (kaut arī varbūt tā arī ir tikai maska, jo par mani arī diez vai no malas spētu šo pateikt).
PatīkPatīk
Es un mana ģimnāzistu cohorta moderately successful burbulis esam pavadījuši, šķiet, the best part of our 20s, diskutējot par dažādiem šī raksta tēmas atvasinājumiem, tā ka Tev ir daudz domubiedru šajā jautājumā.
Es arī ļoti asociējos ar to vienistabas dzīvokļa vidi – mēs četri cilvēki tā pavadījām visu laiku līdz pat manas vidusskolas beigšanai, kas manā gadījumā rezultējās ar pilnīgu lack of internal motivation – uz mani vēl arvien strādā tikai un vienīgi ārēji motivatori, jo vienmēr bija sajūta, ka kāds Tevi vēro, kāds pieskata un turpina stumt tālāk.
PatīkPatīk
Lai ko Tu arī teiktu, es redzu priviliģēta cilvēka žēlošanos. Bet, katram savs. Tu neredzi šo visu no malas. Un lai tā arī paliek.
PatīkPatīk
Katra cilvēka problēmas ir problēmas. Citu cilvēku problēmu esamība to nenoniecina. Un vēl jo vairāk, nevajadzētu noniecināt viena cilvēka mentālās problēmas tikai tāpēc, ka citiem ir fiziskas. Jo tad ir ļoti viegli visu noniecināt uz “bet Āfrikā ir bads”. Bet tā laikam tāda postpadomju domāšana, kas liek dažiem cilvēkiem tā teikt. Un man žēl, ka tā.
Jo tādi cilvēki kā Tu pēc tam pārvēršas par tiem, kas noniecina savu bērnu problēmas un uztraukumus, jo “tev vēl nav tik traki, kā bija mūsu vecākiem un vecvecākiem”. Un bērni uzaug domādami, ka viņiem nav tiesību justies slikti un slēpj savas emocijas.
PatīkPublicējis 1 person
Privilēģija ir veltot visus spēkus uzsisties no nabadzības, sasniegt vairāk kā tiem, kam viss grūti un kam pasaule slikta, bet nepazaudējot spēju just un sāpēt? Tiem, kas spēja strādāt smagāk un izdarīt vairāk kā citi, taču nevar sāpēt, tie nevar sev neticēt, un tie, pāri visam, NEDRĪKST, par to runāt, vai ne, Kristīna? Grūti jau ir tikai tiem, kam viss par smagu – tāpēc viņus visiem jāžēlo. Ja kāds ceļ un nes, viņš ir stiprs, viņam ir viegli, viņam nesāp, viņš nešaubās un viņam nav par to jārunā. Tādam vajag tikai norādīt, ka, ja man nebūtu tik grūta dzīve, es visu darītu daudz labāk…
Inga, paldies par rakstu. Tu neesi viena. Tik ļoti saprotu…
PatīkPatīk
Izlasīju, piesēdu, padomāju. Paldies! Katram ir sava pieredze, bet ne visi ir gatavi ar to publiski dalīties. Iespējams, vajadzētu, jo būtu mazāk pārpratumu, mazāk nievu un kopumā daudz iekļaujošāka sabiedrība. Iespējams, tad arī cilvēki, kuri jūt vairāk un dziļāk nekā citi, vai kuriem ir sakrājies tā, ka plūst pāri malām, netiks uzlūkoti ar šķību aci.
Jāsaka, ka esmu no ļoti daudziem saviem plus mīnus vienaudžiem dzirdējusi tādus tekstus kā “neesmu gana labs”, “esmu sevi iztukšojis”, “mūžīgais nogurums”, “varēju labāk” utt. utjp. Tāpat daudzi, it īpaši pēdējo divu gadu laikā, runā par vienkāršāku dzīvošanu – ar mazāk mantām, mazāk saistībām, mazāk pienākumiem, bez gandžetiem un mūžīgās esības sociālajās vietnēs. Jā, gandrīz vienmēr var labāk, bet svarīgāk saprast – vai tas ir vajadzīgs un ko tas no katra prasīs? Ja tas prasa daudz par daudz, tad, visticamāk, tas nav vajadzīgs. Varbūt sevis salīdzināšana līdz mielēm ar citiem ir mūsdienu sabiedrības raksturlielums, tāpēc ka gandrīz ikvienam no mums ir plašas iespējas to darīt ar sociālo tīklu palīdzību.
Ja man būtu jārunā par sevi, tad mani vecāki (lasīt: mamma un vecmāmiņa) ir un bija lieliski! Un par to es vienmēr būšu viņām pateicīga. Tāpat lielais brālis ir tāds, par kādu ikviens varētu sapņot. Mani audzināja pēc principa, ka es esmu vislabākā, visgudrākā un visvisvis…visur. Līdz ar šādu audzināšanu es esmu iemantojusi augstu pašnovērtējumu un zināmu bezbailību. Un, ja kādam liekas, ka es esmu nerunīga un kautrīga, tas ir tāpēc, ka man vienkārši nepatīk runāties ar apkārtējiem cilvēkiem ne tāpēc, ka būtu bail vai tāpēc, ka es domāju, ko par mani padomās, ja es pateikšu kaut ko ne tā vai nespēšu loģiski noformulēt savu sakāmo. Bet gan tāpēc, ka vienkārši nepatīk. Es labprāt klausos cilvēkos. Ļoti bieži man patīk klusums.
Tomēr, atskatoties pagātnē, manu cieņpilno un nebūt ne uzpūtīgo (jo arī to – nebūt iedomīgai un izturēties pret visiem cieņpilni – man iemācīja mamma ar vecmāmiņu) “es-esmu-labākā-un-man-ir-vienalga-ko-saka-citi” state of mind mazliet sašķobīja kaut kas līdzīgs attiecībām ar kādu konkrētu cilvēku. Es pieņemu, ka tas nebija viņa mērķis, un es to vienkārši uztvēru citādāk, kaut kā smagāk nekā kāds no mums abiem bija gaidījis. Un mazliet sajuku (ne tā, ka klīniski) – sāka likties, ka es taču varēju būt labāka, skaistāka, gudrāka, ka nebiju gana laba it visā. Un tad es sāku “pārbaudīt savas robežas”. Tobrīd es jau kādu laiku biju aizrāvusies ar skriešanu, bet pēc tam tas aizgāja kosmosā. Distances palika garākas un garākas – maratoni, ultramaratoni, 24h skrējieni. You name it! Es sevi izsmēlu fiziski pilnīgi un galīgi, centos pilnībā iznīcināt, it kā pati sev pierādot, ka es varu visu, ko es esmu iedomājusies. Sačakrēju veselību. Pamatīgi. Abi ceļi aizgāja pa pieskari. Vēl joprojām cenšos novērst sekas. Tomēr tā bija burvīga pieredze, lai cik tas neizklausītos dīvaini. Ir lietas un cilvēki, kurus vajag kā ēst un elpot, bet, ja tam otram cilvēkam tevi nevajag un viņam to neliecies gana labs un pietiekams, tad tev viņu nevajag. Un šajā gadījumā “nevajag” es domāju ne sliktā, kā arī ne dusmīgā tonalitātē. Vienkārši nevajag.
Man liekas, ka pēc tam es arī beidzot bez sirdsapziņas pārmetumiem, kā arī bez jebkādām dusmām un skumjām atļāvos palaist vaļā tos cilvēkus, kuri, iespējams, kaut kādā manas dzīves posmā mani nesaprata vai nespēja līdz galam pieņemt.
PatīkPatīk
Paldies, Zane, par dalīšanos. Ir ļoti interesanti un tik vajadzīgi paklausīties citu cilvēku pieredzes. Katram savas utis, bet man ļoti palīdz redzēt, ka ne visi soc. tīklu uzzīmētie tēli ir tik perfekti, kā izskatās. Un apziņa, ka mēs visi esam tikai cilvēki, ko atgādinu sev ik dienas, uztur manu veselo saprātu kaut cik. Bet tāpat vēl daudz jāmācās.
PatīkPatīk
Es Tevi nepazīstu, bet man gribas Tev nosūtīt apskāvienu. Šis ieraksts bija interesants, intīms, aktuāls un baudāms. Perfekcija katram ir citāda, jo katram kaut kas cits šķiet perfekts. Man šķiet, ka šis ir vairāk par pieauguša cilvēka spēju un nepieciešamību iemīlēt sevi tā, kā Tev trūka no vecākiem, bet tas ir tikai nejaušs skats no malas. Lai Tev izdodas saprast un sajust līdz kaulu smadzenēm, ka jau esi un vienmēr esi bijusi pietiekama! ❤
PatīkPublicējis 1 person
Paldies! Man ir palaimējies tagad, ka ir laiks, iespēja un “ieroči”, lai sevi iepazītu un to visu savestu kārtībā. Runāju atklāti, lai pati uz sevi no malas paskatītos un saprastu, ka kaut kur neesmu vienīgā!
Paldies!
PatīkPatīk
Neesi viena. 31 gada vecumā daaaaudz daudz bāru apmeklējumi, leciens ar gumiju domājot vai varētu arī bez, taču pirms tam terapija. Izrādās perfekcionisms un sevis šaustīšana ir ārstējama. Prokrastinācija izrādās ir sekas nevis cēlonis. Paliek interesanti turpināt. Pagaidām paliek vieglāk
PatīkPatīk
Neizdoties profesionālajā sportā, netikt RV1ģ, neiestāties arhitektos un citas nepiepildītās vecāku cerības un sapņi. Biju labs fons māsām un brāļiem. Kamēr neiemācījos savu ceļu uztvert par manu un pareizo, lai arī kāds tas būtu, bija nomācoša dzīšanās pēc neiespējamā, pēc kaut kādiem mistiskiem standartiem. Pierādīt vajadzēja arī sev. Tiku pat līdz līmenim, kad pārdegu un nonācu visādā ziņā 0 punktā, kad jāsāk viss no sākuma, neredzot iemeslu kāpēc vispār kaut ko darīt. Tad (šķiet bija 24 vai 25 gadi) sāku definēt, kas man ir perfekts, atradu savu “draivu” un “straglu” un vienkārši turpinu strādāt ar sevi un saviem mērķiem. Pagājuši ir 7-8 gadi, tāpat ir augsti standarti, tāpat “vienmēr var labāk”, bet ir mainījusies attieksme un līdz ar to sajūtas par rezultātiem.
Atceros, ka vienā brīdī ar sevi sarunāju. Ja esmu darījis visu, kas manos spēkos un pēc labākās sirdsapziņas, tad man nav iemesla pārdzīvot par rezultātu (attiecas arī uz citu kritiku). Ja apzināti kaut kur pieļāvu neizdarību un rezultāts mani neapmierināja, tad tas bija risks, kuru pats uzņēmos un biju gatavs šim rezultātam.
PatīkPublicējis 1 person
Es atceros sajūtu “visas manas problēmas rodas aiz perfekcionisma”, bet tas bija sen, un tā bija pašdiagnosticēšana. Aprakstītais mazliet izklausās pēc “impostor syndrome”, bet tas varētu būt kaut kas cits, par to lai spriež tie, kuriem ir izglītība šinī jomā.
Es gan varu pabrīdināt, ka ceļš no “now I know everything” līdz “I know nothing” var būt ilgs un sāpīgs, jo intuitīvi šķiet, ja tu esi atradis problēmu, tad atliek tikai atrast risinājumu. Beigās ir nepatīkami, ja tu esi cītīgi strādājis pie risinājuma, bet beigās atgriezies pie jautājuma, kas tad ir problēma. Jā, un ar to mīlestību pret vecākiem arī viss var izrādīties sarežģītāk. Vecāki atstāj ļoti lielu nospiedumu cilvēka dvēselē. Es te nemudinu sākt ienīst savus vecākus, bet mēģinājumi visu notušēt ar beznosacījuma mīlestību satur tieši šādu risku. Vecāki arī ir cilvēki ar saviem dēmoniem, un kā pret cilvēkiem ar saviem plusiem un mīnusiem arī ir vērts pret tiem attiekties.
Lai vai kā, runāt par to ar citiem, šķiet, ir terapeitiski. Runāt par to tikai ar psihoterapeitu arī satur savus konstruētās realitātes riskus.
PatīkPatīk
Manā gadījumā gan tā nav pašdiagnosticēšana, bet gan četru gadu darbs ar psihoterapeitu, tāpēc par to varu runāt daudz pārliecinošāk. Tas nav “kaut kāds untums”, un tā arī nav pārejoša sajūta, nav arī “parasts postpadomju ģimenē uzauguša bērna” sindroms, kā te varētu teikt daži.
Un tas man aizņēma daudz, lai es to saprastu un to sev noformulētu. Tur nāk klāt ļoti daudz blakus faktoru ar vēl dažām iekšējās ģimenes lietām, par kurām publiski runāt nevēlos.
Runājot par mīlestību pret vecākiem, es izgāju cauri dusmu fāzei, praktiski dusmas bija viss mans pubertātes-postpubertātes laiks, līdz es iemācījos saprast, ka tie ir vecāki, ka viņi kļūdās, ka viņi to darīja ne aiz ļauna. Pagāja vēl mēneši, līdz sāku ar vecākiem par to atklāti runāt, kad atklāti konfrontēju viņus, kad viņi atzina savas kļūdas un atvainojās un es viņiem piedevu.
Saprotu, ka runāt ir terepeitiski, bet tam ir arī divi negatīvi faktori, vieni – kuri manas problēmas noniecinās uz “white people problems”, citi, kuri teiks – hei, visiem tā ir. Nē, man nešķiet, ka visi sevi ienīst. Bet ok, varbūt tie ir tikai mani white peoples problems.
PatīkPublicējis 1 person
Nebiju iepriekš dzirdējis par tādu sindromu, perfekcionismu t.i.
PatīkPatīk
Jā, nu klīniski tas arī ir atzīts kā sindroms. Dažiem izpaužas veselīgāk, dažiem daudz trakāk, kā man, piemēram.
PatīkPatīk
Forši, es neesmu viens tāds 🙂
Sevi neizmainīsi, bet ar laiku ir labāk, jo laiks un pieredze kompensē trūkumus (bāc, es pateicu “trūkumi” – nedzēsīšu 🙂 ). Ar gadiem iemācies pārkāpt izkāpt no komforta zonas un piezvanīt svešiem pa telefonu, runāt pārliecinoši un pat pateikt nē.
PatīkPatīk
Par perfekcionismu ir grāmatu grāmatas sarakstītas un ir arī dažādas palīdzības programmas. Varu tikai pabrīnīties, par dažiem komentāriem. Paldies par rakstu, ļoti drosmīgi ir dalīties un konfrontēt sevi pārmaiņām! Apsveicu! Un komentāri Kristinas stilā – tur drosme ne tuvu nav stāvējusi, tāpat arī empātija un sociālā inteliģence. Arī man pienāca brīdis, kāds gads pēc pirmā bērna piedzimšanas – vai nu es ārstēju perfekcionismu, vai iedzīvojos izdegšanā. Un es izlēmu meklēt palīdzību. Vairāk par manu ceļu šajā saitē, ja interesē. Vēlreiz paldies par rakstu!
https://twohonestmums.wordpress.com/2018/11/24/how-to-deal-with-perfectionism-pattern/
PatīkPatīk