Tiem, kas vēl nezina, sākot no jūnija sākuma es un mana kolēģe un nu jau ļoti laba draudzene (čau, Madara!) uz pieciem mēnešiem esam pārvākušās uz Igauniju, lai strādātu pie vienas dāņu, igauņu un beļģu kopražojuma spēlfilmas par Pirmo Pasaules karu. Tas nozīmēja, ka uz gandrīz pieciem mēnešiem bijām izrautas ārā no savas esošās realitātes, nokļūstot vidē ar jauniem cilvēkiem, jauniem draugiem, jauniem kolēģiem un jaunām pieredzēm.
Lai arī Igaunija nav tālu (sākumā strādājām no Tallinas, bet tagad filmējam Tartu), tomēr vienu brīdi kļuva aizvien nogurdinošāk un nogurdinošāk pavadīt mašīnā 4.5h katrā virzienā, lai brīvdienās paciemotos mājās un tāpēc kaut kā organiski, bet sākās kaut kāda paralēlā dzīve te. Līdz ar to, ka netikāmies ar draugiem un ģimeni tik bieži, mums bija ļoti daudz laika domāt, analizēt, mācīties un arī atskatīties uz visu to, kas ir noticis un notiek mājās. Protams, par labu nāca arī tas, ka esam šeit trīs latvieši (čau, Gundar!) un kaut kā pašsaglabājoties ļoti viens otru sargājām, atbalstījām un arī pilnveidojām. Un tajā visā procesā es nonācu līdz ļoti vērtīgiem sev secinājumiem, par ko arī runāšu turpmāk.
Es pēc būtības esmu ļoti atklāts cilvēks. Man nav bail teikt, ka man bail, man nav bail teikt, ka man sāp. Esmu cilvēks, kuram, lai saprastu notikumus un cilvēkus, vajag visu izanalizēt un pārrunāt. Parasti to daru ar saviem draugiem, un vienmēr esmu uzskatījusi, ka viņi man ļoti palīdz un arī ļoti mani “pacieš” – tieši manas atklātības dēļ. Tikmēr pēdējā laikā, tieši pirms braucu prom uz Igauniju, sāku pamanīt, ka pēc kārtējās terapijas sesijas ar draugiem, jūtos nevis labāk, bet gan ievērojami sliktāk. Un iemesls tam ir viens, ka es, esot atklāta pret viņiem, kaut kāpēc paveru sevi lielākai kritikai un tekstiem, ko viņi nekad nebūtu atļāvušies teikt kādam citam. Nereti, kad pārrunāju neizdevušās attiecības vai grūtības tādas veidot, parastā atbilde, kas seko ir, ka “tu taču esi super, tev vienkārši vajag sevi cienīt, un tad arī citi tevi cienīs”. Bet tad turpinot sarunu, viņi nereti iegrimst pārdomās par to, ka “nu skaidrs, ka nesanāca, varbūt tev vienkārši vajag mazāk lamāties” vai arī seko teksti no sērijas “bet varbūt tev ir jābūt vairāk sievišķīgai” vai arī “neatklāj sevi visu uzreiz, paliec noslēpumaina” un tā tālāk un tā tālāk. Tas neapstājas tur, jo draugi uzskata par svarīgu pieminēt to, ka “varbūt nākamreiz atrodi džeku, kas mums visiem patīk” (jo iepriekšējais bija pārāk kluss un noslēgts) vai “kad tu beidzot beigsi staigāt melnā?” un “kāpēc tu nesmaidi biežāk?”.
Ir protams absolūti super, ka tavi draugi cenšas tev palīdzēt, dot padomu, mēģināt tevi it kā pilnveidot. Bet viņi īstenībā nepalīdz. Jo tā vietā, lai mani atbalstītu un celtu, viņi dara visu, lai es justos slikti savā ādā. Jo tieši to tas arī nozīmē. Tas, ko es pēdējā laikā esmu sapratusi, ir, ka cilvēka personības iezīmes pēc būtības nav labas vai sliktas. Tās vienkārši ir. Tās tevi padara par cilvēku – tā kombinācija padara tevi par tevi. Un tu vari izlikties nedēļām, mēnešiem, gadiem, un tāpat tās iezīmes līdīs ārā. Un tas nav slikti. Tas esi tu. Ar visām krunkām, dusmām, untumiem – tas esi TU. Un jā, tu vari būt skaļš vai kluss, tu vari būt depresīvs vai pozītīvs, bet tas esi tu. Un vai nu tevi citi mīl tieši tādu, kāds esi, vai arī nē.
Ar vienu citu draudzeni nesen runājām par to, kas ir “self love”, un viņa man pateica ko tādu, kas paliks ar mani uz visiem laikiem. “Pašmīlestība” nav tad, kad tu skaties spogulī, un tev viss patīk. Nebūt ne. Pašmīlestība ir tad, kad tu māki nospraust robežas un neļaut, lai cilvēki izturas pret tevi tā, kā nevēlies, lai pret tevi izturas. Ar šo atziņu es aizbraucu atpakaļ uz Igauniju un sapratu, ka vistoksiskākās attiecības man ir bijušas tieši ar saviem tuvākajiem, jo ļāvu, lai viņi pienāk pārāk tuvu, nenospraužot savas robežas un ļaujot, lai viņu kritika grūž mani lejā. Šobrīd es ļoti mācos šīs robežas spraust. Ja mani neapmierina, kā pret mani izturas vai aizvaino manu tuvāko kritika, es eju no šīs situācijas prom. Es esmu es, un es šo neesmu pelnījusi. Un kopš šī brīža man palika daudz vieglāk.
Esot atpakaļ Igaunijā, es vairs negribu braukt mājās. Es atbraucu uz šejieni nepārliecināta, nobijusies, domādama, ka es neko nemāku un nesaprotu un pārliecināta, ka mana personība nevienam nepatiks. Tagad esmu attapusies fantastiskā 60 cilvēku komandā, ar kuriem es attiecības veidoju pavisam citādāk. Arī vecie stereotipi par to, kāda biju pirms gadiem desmit mani šeit neapdraud. Un galu galā, mani kolēģi mani ciena, mums ir ļoti veselīgs un draudzīgs kontakts, un es jūtos ļoti novērtēta. Šī sajūta man bija sveša ļoti sen.
Protams, ka es būšu atpakaļ un, protams, ka arī Rīgā man ir cilvēki, pēc kuriem ilgojos, bet arī ar šiem cilvēkiem es attiecības turpmāk veidošu pavisam citādāk. Jo mīlēt sevi nozīmē pieņemt, ka esmu tieši šāda un zināt, ka man pretī būs cilvēki, kas mani mīlēs tieši tādu.
Bet pārējie lai vienkārši iet dirst.
par dzīvi un ne tikai 
Un?
PatīkPatīk
Un ko?
PatīkPatīk