Par attiecībām ar vecākiem.

Šogad daudzu un dažādu iemeslu dēļ nolēmu pāziemot pie saviem vecākiem. Tā nav tik liela problēma kā izskatās, jo kohabitējam diezgan normāla izmēra mājā, tā kā telpas visiem noteikti pietiek. Bet līdz ar to tas nozīmē arī, ka esmu nonākusi jaunā savas dzīves modelī, kas saucas – dzīvošana ar vecākiem. Savā ziņā tas ir visai pietuvināti dzīvošanai ar partneri – ir jāatrod pareizā pieeja, jāiemācās vienam otra rutīnas, ieradumi un vēl jo vairāk šis viss arī jāpieņem. Man pēc tam, kad pēdējos četrus gadus esmu dzīvojusi viena, šis ir īpaši sarežģīts un arī interesants posms, jo uzskatu to kā dzīvu eksperimentu tam, kā pieaugušam esot, var mēģināt lauzt ierastās attiecības ar saviem vecākiem un varbūt radīt jaunas un daudz veselīgākas.

Mana māte pēc savas būtības ir ļoti sarežģīts cilvēks. Uzaugusi gandrīz armijas tipa ģimenē, viņas māte vienmēr bija ļoti vēsa, bet tēvs ļoti stingrs. Viņa pēc dabas ir perfekcioniste, bet tajā pašā laikā vieglu roku sevi var pataisīt par upuri vai izmantot emocionālo šantāžu, lai panāktu savu. Teiksim tā, viņa nav perfekta nevienā acī.

Tēvs pēdējā laikā cītīgi mainās. Vismaz attiecībā pret mani. Tur, kur agrāk es viņam biju praktiski neesoša, jo ģimenē vienmēr pildīju “mazā āksta” lomu, kas visus izklaidē, kliedē jebkādu spriedzi, stāsta jokus un stāstus, viņš beidzot manī laikam ir saskatījis pieaugušu cilvēku un nu pat dažreiz pajautā, kā man iet, kā gāja darbā vai kaut ko vēl specifiskāku par manu profesiju. Kad ilgāk neesmu mājās, dažreiz viņš pat piezvana apvaicāties, kā man iet. Tas viss man ir pavisam jauni.

Jebkurā gadījumā, manas sarežģītās attiecības ar vecākiem pirms vairākiem gadiem mani bija novedušas līdz psihoterapijas krēslam, kur on and off bet piecu gadu garumā šķetināju visu, kas bija sakrājies, mācījos piedot un iemācīties attiecības ar vecākiem no jauna. Tagad to visu varu un cenšos pielietot arī dzīvē. Un no šīs prakses man ir radušās dažas atziņas, kuras varbūt noderēs arī kādam no jums. Brīdināšu gan, tās nekādā mērā nav universālas. Bet nu, aiziet!

1. Nevar būt ideālu vecāku. Viņiem visiem ir kaut kādas lielākas vai mazākas vainas, kuras mūs ir novedušas tur, kur ir. Lai neiegrimtu mūžīgās dusmās un aizvainojumā par šo visu, ir jāatrod laiks šīs vainas atrast, saprast, kā tās ir ietekmējušas tevi un vecākiem piedot. Jo izņemot dažus patiesi ļaunus vecākus, viņi visi vēl mums labu, un dara labāko, ko vien var, ņemot vērā savu pieredzi un pagātni.
2. Tu nekad neizmainīsi savus vecākus. Labākais, ko tu vari darīt, ir pamazām mainīt savu attieksmi un komunikāciju pret viņiem un cerēt, ka viņi mainīsies paši. Šis īstenībā attiecas uz visiem, ne tikai vecākiem.
3. Ir ļoti svarīgi aiziet prom no mājām kā bērnam un atgriezties kā pieaugušajam. It īpaši tas ir grūti tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ vēl aizvien dzīvo pie vecākiem, jo tad nabas saite nav pa īstam pārrauta, un vecāki ar tevi turpinās komunicēt tā, kā viņi komunicēja ar tevi bērnībā, un tev neviļus gribēsies tā komunicēt pretī.
4. Kā izpaužas bērna-vecāka “aplamā” komunikācija? Tā parasti izpaužas tādā ziņā, ka vecāki bērnam pēc inerces dod padomu, visbiežāk tādā “es zinu labāk” modē. Tajā brīdī bērns pēc inerces noslīd “bērna” lomā, sākot dusmoties un ar attieksmi “beidz mani mācīt, jo es taču zinu labāk”. Tad vecāks turpina cirst pretī un tā tas turpinās. Labākais, ko var darīt šajā gadījumā, ir nepieļaut sev nolaisties līdz “bērna” komunikācijas līmenim, bet gan mierīgi atbildēt ar “paldies, ļoti novērtēju tavu padomu, bet šajā gadījumā rīkošos kā es uzskatu par pareizu”. Tas nomainīs komunikācijas toni un ļaus to noturēt pieaugušo līmenī.
5. Ir jāiemācās pateikt vecākiem “nē”. Tas ir grūti, un man tas sanāk ļoti reti, jo es no viņiem vēl aizvien nedaudz baidos, bet ir pilnīgi ok, ka viedoklis ar vecākiem ne vienmēr sakrīt. Tas nenozīmē, ka esi slikts bērns, bet gan, ka tev ir cits viedoklis, kas arī ir un var būt valīds. Es ietiektu tomēr viņu viedokli uzklausīt un pieklājīgi teikt, ka darīsi, kā uzskati par pareizu. Jo tieši viedokļa vai ieteikuma neuzklausīšana manā gadījumā parasti ir novedusi pie vislielākiem un asākiem strīdiem. Un tie nekādā veidā neuzlabo kopējo attiecību klimatu.
6. Labākā stratēģija cīņai ar manipulatīviem vecākiem? Vienkārši – kill them with kindness. Manā gadījumā strādā perfekti. Kad mamma sāk dusmoties vai uzvesties pasīvi agresīvi, es pret viņu izturos ar mīlestību un mieru, tomēr ieturot savu stāju, un atbruņoju viņu ar to pilnībā, jo viņa tajā brīdī vairs nevar mani manipulēt, jo viņas acīs es jau sen esmu padevusies. Bet es tikmēr klusībā zinu, ka īstais manipulators tajā situācijā esmu es. Un es jau esmu uzvarējusi.

Es ceru, ka ja arī tava ģimene ir neparasta un nedaudz problemātiska, šie padomi kaut nedaudz palīdzēs atrast kādu kopsaucēju un kaut nedaudz uzlabot ar viņiem attiecības. Un nepadoties, lai arī ne vienmēr sanāk tās attiecības uzlabot. Pamazām pamazām, mainot kaut vai nedaudz savas uzvedības, mēs varam uzlabot savu ģimenes atmosfēru diezgan lielā mērā. Un to es mums visiem uz nākamo gadu arī novēlu, jo ģimene, lai arī nav viss, bet var būt ļoti daudz. Un saticīga ģimene vēl jo vairāk.